Uzbrukumā dodas sēnītes


 
Lai ādas saslimšanas vislabāk varētu izārstēt, tās visas ir jāredz, jo katrai slimībai ir sava klīniskā aina un nepietiek tikai ar pacienta stāstīto, pārliecināta  medicīnas sabiedrības „ARS” dermatoloģeIlga Kuzmane.
 
Pārlieku tīra, tāpēc slima
Sēnīšu slimības var skart jebkuru orgānu (aknas, zarnas, smadzenes utt.) un gļotādas (muti, gremošanas traktu un dzimumorgānus), bet visbiežāk tiek inficēta āda un ādas derivāti – mati un nagi, jo tā ir kā barjera, kas sargā organismu no ārējās vides negatīvās ietekmes un tajā skaitā baktērijām, mikrobiem.
Ādas virsējo slāni – raga kārtiņu – veido ādas šūnas, kas izdala tauku slānīti un sargā organismu ne tikai no izžūšanas, bet arī mikroorganismu vai baktēriju (dzīvo starp ādas raga kārtiņām) iekļūšanu dziļākajos slāņos, savukārt par to līdzbalansu rūpējas ādas pH līmenis. Ja ādas „skābajam mētelītim” jeb pH skābuma līmenis ir robežās no 4 līdz 5,5, tas labi veic ādas aizsargfunkcijas, pasargājot ādu no baktēriju un sēnīšu infekcijām. pH līmenim mainoties, ādas aizsargfunkcijas novājinās, un līdz ar to var aktivizēties sēnīšu infekcijas un nokļūt dziļākajos ādas slāņos, radot iekaisumu. Ādas „skābais mētelītis” atjaunojas apmēram 12 stundu laikā pēc mazgāšanās, tāpēc neiesaka mazgāties biežāk.
Regulāra un bieža solāriju apmeklēšana un bieža mazgāšanās  sausina ādu un padara to mazāk aizsargātu pret sēnīšu slimībām, tādēļ to izplatība strauji palielinās jaunu meiteņu vidū.
Dermatoloģe Ilga Kuzmane norāda, ka sēnīšu infekcijas jeb dermatofitozes gadījumā iepriekš būs bijis kāds vai kādi predisponējošie faktori – bieža mazgāšanās, pastiprināta saldumu lietošana, antibiotiku kurss, imunosupresantu, piemēram, kortikosteroīdu, un citostatisko līdzekļu terapija, sintētisks apģērbs, cieši un slēgti apavi un citi faktori, kas pazemina ādas aizsargbarjeras funkciju. Sēnīšu infekcija vieglāk piemeklē nagus, ja tiem bijusi trauma – sasists vai neērtos apavos saspiests pirksts, traucēta apasiņošana.
 
Ādas sēnīšu saslimšanas
Bērniemvisbiežāk sastopamas patogēno sēņu izraisītās ādas un matu slimības ir kailā ēde jeb mikrosporija un cirpējēde jeb trihofītija. To attiecība Latvijā ir 35:1. Klīniski ir viens vai divi (retāk vairāki) gludas ādas mikrosporijas perēkļi – norobežoti, apaļas formas ar sīku klijveida zvīņošanos, viegli infiltrēti, pacelti, ar sārtu, paceltu valnīti perifērijā un gaišāku centru, savukārt galvas matainas daļas perēklī papildus novēro aplūzušus matus 5 – 8 mm augstumā.
Pieaugušajiem visbiežāk diagnosticē rubromikozes un epidermofītijas ar ādas un nagu bojājumiem. Šajā gadījumā pēdu un plaukstu ādā novēro ādas lobīšanos, plaisas, erozijas, pacients atzīmē sāpes un niezi. Ja process lokalizējas gludajā ādā, novēro izmainītus, labi norobežotus, viegli pietūkušus ādas laukumus ar gaišāku centru un hiperēmijas valnīti perifērijā.
Jauniešiem un pieaugušajiemsamērā bieži sastopama klijveida ēde, kuras gadījumā ķermeņa augšdaļā redzami sārti, hiperpigmentēti, brūngani plankumiņi ar sīku zvīņošanos virspusē, kuri var saplūst kopā, veidojot lielākus perēkļus. Saules vai ultravioleto staru ietekmē sēnīte iet bojā, un šo hiperpigmentēto plankumu vietā rodas depigmentēti, balti plankumi.
Ir vairākas slimības, kuru pamatā ir gan ģenētiska predispozīcija, piemēram, zvīņēde jeb psoriāze, gan vīrusu izraisītas ādas slimības, piemēram, rozā ēde jeb Pityriasis rosea Gibert, gan autoimūnās saslimšanas, piemēram, sarkanā vilkēde.
Lai diagnosticētu saslimšanu, izmanto laboratoriskās analīzes, mikroskopiski izmeklējot bojātos matus, ādu uz sēnītēm, kā arī veicot uzsējumu uz patogēnajām sēnītēm.
 
Pie farmaceita un speciālista
Kaut arī farmaceits aptiekā var daudz palīdzēt, tomēr visprecīzāko ārstēšanu var ieteikt speciālists, pāliecināta dermatoloģe.  
Pirmkārt, visas (!) ādas saslimšanas ir jāredz, jo katrai slimībai ir sava klīniskā aina un nepietiek tikai ar pacienta stāstīto. Pavisam elementārā gadījumā ar izmaiņām pēdu ādā var būt visdažādākās ādas slimības – sēnīšu ierosinātās infekcijas, bakteriālās infekcijas, bērniem  kašķa ērcītes infekcijas, alerģisks kontaktdermatīts, psoriāze u.c. Otrkārt,  bieži vajadzīga kā lokālo, tā sistēmisko medikamentu kombinācija, un citi svarīgi pasākumi, piemēram, apavu dezinfekcija. Treškārt, nepieciešamības gadījumos speciālists veic ādas laboratoriskos izmeklējumus.
Farmaceitam pacients jāsūta pie dermatologa, ja ir aizdomas par galvas matainās daļas sēnīti maziem bērniem, jo šajā gadījumā speciālists kombinē lokālo un sistēmisko antimikotisko terapiju, kā arī veic atkārtotus uzsējumus no galvas ādas un matiem uz patogēnajām sēnītēm.
Vieglos gadījumos farmaceita ieteiktie aptiekā brīvi nopērkamie līdzekļi cilvēkam var palīdzēt atveseļoties. Vieglos gadījumos izārstēties no sēnīšu slimībām palīdz saules ultravioletais starojums, kas viegli dezinficē ādu un palīdz veidoties vitamīnam D – „atbildīgajam” par ādas veselību, īpaši ekzēmu un psoriāzes gadījumos.
 
Ārstē iekšķīgi un ārīgi
Antimikotiskie (pretsēnīšu) līdzekļi iedalāmi divās grupas – ārīgi jeb lokāli lietojamie un iekšķīgi jeb sistēmiski lietojami. Sistēmiskie preparāti inhibē sēnītes šūnas sieniņas (ergosterola) veidošanos, un bez funkcionālas sieniņas sēnīte iet bojā. Lokālie preparāti kavē sēnīšu dalīšanos un augšanu, bojājot sēnīšu sieniņas caurlaidību un inhibē sēnīšu enzīmu darbību. Atkarībā no ādas bojājuma pakāpes sistēmiskā terapija jālieto no vienas līdz četrām nedēļām, savukārt lokālā terapija – no divām līdz četrām nedēļām vai ilgāk līdz pilnīgai atveseļošanai.
Bieži vien pacientiem tiek nozīmēti aptiekās pagatavojamie receptūras preparāti dažādās koncentrācijas ar jodu, sēru, salicilskābi, etiķi, ihtiolu, un tās nebūt nav dārgākās zāles.
Ārstējot bērnus, kuru āda salīdzinājuma ar pieauguša cilvēka ādu ir plānāka, caurlaidīgāka un jutīgāka pret jebkuru lokāli aplicējamo medikamentu, nozīmē mazākas koncentrācijas un vieglākas tekstūras pretsēnīšu līdzekļus nekā pieaugušajam. Tomēr ir atsevišķas sēnīšu ierosinātas saslimšanas, kuru gadījumā bērns saņem nopietnu terapiju, ieskaitot sistēmiskos līdzekļus. Ar lielu rūpību jāizvērtē kombinēto lokālo līdzekļu lietošana bērniem, jo to sastāvā ir gan pretsēnīšu komponente, gan kortikosteroīdi, kuri bērnu praksē var dot nopietnas blakusparādības, savukārt pieaugušajiem īslaicīga, līdz 2 nedēļām, minēto preparātu lietošana ir akceptējama un blakusparādības nedod.
Protams, ir liela daļa cilvēku, kas neko vai maz dara un sadzīvo ar ādas slimībām, ja vien netraucē izteiktas subjektīvas sūdzības, piemēram par niezi. Daļai cilvēku šķiet, ka ārstēšanai nepieciešams daudz finanšu līdzekļu, taču reizēm pietiek pat ar elementāriem ādas kopšanas padomiem un uztura rekomendācijām.
Attiecībā uz cilvēkiem gados dermatoloģe savā praksē ir saskārusies ar gadījumiem, kad speciālists norāda ieteicamos ādas kopšanas paņēmienus, sevišķi hroniskas senilas niezes gadījumā, bet pacients tajos neieklausās, jo viņam niezi mazina tikai karsts ūdens vai ārīgi lietots spirts, kas būtībā vēl vairāk ādu padara sausu, un līdz ar to pastiprina niezi.
 
ZINĀŠANAI
• Caur ādu uzsūcas apmēram 2% skābekļa un izdalās apmēram 3% ogļskābās gāzes. Rudenī un ziemā, kad valkājam biezu vilnas apģērbu, ādai rodas papildu kairinājums, traucējot pilnvērtīgu ādas elpošanas funkciju, un uz tās var veidoties plankumi, var būt ādas pastiprināta nieze un apsārtums.
• Ziemas un rudens periodā lietotais daudz sātīgākais, treknākais, kalorijām bagātākais uzturs dažādās ādas izpausmes var signalizēt par uztura pārmērībām.
• Tā kā skāba vide darbojas kā antiseptiķis, profilaksei gan bojātos ādas laukumus, gan visu ķermeni reizi pa reizei var apstrādāt ar atšķaidītu citrona sulu vai skābpiena produktiem (rūgušpienu, kefīru utt.). Pēdas ieteicams pamērcēt arī sālsūdenī vai vieglā etiķūdenī.